Par 13. janvāra notikumiem

Ieva Akuratere: - Dažiem no maniem paziņām 13. janvāra notikumi Rīgā asociējās ar grupas „Pērkons” koncertu Ogrē 1985. gadā, pēc kura jaunieši izdemolēja vilciena vagonu. Šis notikums ir fiksēts Jura Podnieka filmā „Vai viegli būt jaunam?”. Manuprāt, situācija būtiski atšķiras. Ogres pasākums bija tiešām stihisks, neplānots, kopīgs protesta gara izpausmes veids, kas nebija vērsts pret cilvēkiem, galvenais bija tas, ka jauniešiem vajadzēja izlikt sašutumu par komunisma genocīdu. Jo šis koncerts bija tik  ļoti iedvesmojošs, ka pirmo reizi padomju varas laikā tūkstošiem cilvēki bija ap skatuvi vienojušies vienā elpā, vienā idejā.
13. janvāris Rīgā - šis milzīgais sākumā mierīgais, bet vēlāk agresīvais protests bija ļoti dabiski un pamatoti samilzis, bet tas viss bija paredzēts un jau sagatavots, un nebija stihisks - tāpēc, ka visi tiešām zināja, ar ko tas beigsies, paņēma līdzi ieročus... 

Viens pārsteigums  gan ir – pozīcijas pārstāvjiem par to, ka naids un pāridarījuma rūgtums ir tik milzīgs. Domāju, ka lielākā daļa valdības  ir tik atrauta savā būtībā un vēlmēs no tā, kā dēļ viņi strādā – no mērķa, no cilvēkiem, ka viņiem varbūt pat nav īsta priekšstata par to, cik ļoti liels izmisums ir tautā, kāda var būt reakcija, un viņi nonāk tāda fakta priekšā, ka kaut kas ir jāmaina un jādara.

Par politiķu atbildību

- Sauksim lietas īstajos vārdos: mums ir stipri neprofesionāla valdība...  Citās profesijās no cilvēkiem prasa attiecīgas zināšanas, prasmes, spējas. Mani neviens uz skatuves nelaidīs, ja es šķībi, greizi dziedāšu un nezināšu, kurā harmonijā pašlaik atrodos. Taču mūsu vadībā ir haoss un neprofesionalitāte, un praktiski daudzas sfēras balstās uz cilvēkiem, kuri sava rakstura un enerģiskuma dēļ tur vienkārši ir.  Atceros tīros cilvēkus no Helsinku grupas un VAK veidošanas laikiem. Atmiņā man ir arī cilvēki, kuri pulcējās ap to kodolu, kurš dibināja  LNNK un LTF... Daži palika ar savu ideju, bet ir arī tādi, kas ar savu sirdsapziņu izrīkojās kā pasakā par plācenīti, kad ceļā nolauza vienu gabaliņu, tad otru, trešo... Skatos, tie cilvēki to plācenīti ir apēduši, bet vēl strādā... 

Šodien ļoti daudzi saka, ka ienīst šo valsti, taču viņi kļūdās, jo valstij ,kā mēs redzam jau nav nekāda sakara ar šo konkrēto varas ešelonu. Ja to tā aplūko, tad var saprast, ka valdībā neviens bez masveidīga tautas atbalsta un bez skaidrības cilvēku saprātos arī neko labu nevar izdarīt. 

Kā atjaunot šo valdības un tautas saikni? Ļoti daudzi gudri, inteliģenti cilvēki nepiedalās nekādā politiskā darbībā, bet viņi ir uzaicināmi, iesaistāmi, un ar darbu, ja tas ir pietiekoši skaidrs, stiprs un profesionāls, var daudz ko panākt. Pirmsvēlēšanu kampaņā cilvēkiem jāuzmanās, lai tos neuzpirktu populistiskas reklāmas.Ar rāmu ,redzošu un darbīgu attieksmi jāpiedalās vēlēšanās. Ģirts Valdis Kristovskis mani pasauca palīgā, lai es arī nāku un dodu tādu drauga plecu, un tādēļ, ka viņam uzticos, es pievienojos Pilsoniskajai savienībai.

Par dziesmu un lūgšanu spēku

- Tad, kad es sāku 80.gadu vidū publiski dziedāt „Palīdzi, Dievs, latviešu tautai!”, bija absolūti citi politiskie apstākļi. Neviens nevarēja ejot pa galveno ielu skaļi lamāt valdību vai iziet un mest olu uz valdības namu, - tad viņš jau sen būtu Sibīrijā, trako namā vai nomušīts čekas pagrabos. 

Cilvēki nevarēja uzdrošināties iet un mītiņot, bet dziedāt varēja. Dziesma iedod drosmi, ka tu vari caur to kaut ko panākt. Un tad ir izrāviens – ar līderi, kas kā Danko izrauj sirdi un liesmojošs iet pa priekšu. Pašreiz nav tāds laiks. Es neuzskatu, ka tagad var kāds izraut sirdi un iet pa priekšu. 

Tagad ir jābūt ārkārtīgi profesionālam, mērķtiecīgam, ārkārtīgi pacietīgam un neatlaidīgam, jo tie cilvēki, kas ir egoistiski, merkantili savā būtībā un kuros nemīt šī godprātīgā, kristietiskā pasaules uztvere, viņiem ir tādas kopas, tāds atbalsts vienam caur otru, arī atkarība – vai caur bailēm, vai caur varu, vai caur naudu, - turas kopā. Kad viņi aiziet uz televīziju, tad sēž kā klintis, un pārējie ir kā smildziņas vējā... Tāpēc cilvēkiem ar Dieva, ar ētikas, goda apziņu ir jāturas kopā. Tāpēc, ka tiem, kuri nedzīvo ar līdzjūtības, ar dzīves kristietības apziņu un tikai svētkos pielūdz Dievu, ir vienalga, kas ar mums notiek. Bet ir jālūdz visiem un katru dienu, un katru rītu, un katru vakaru. Nevis vienreiz pusgadā kaut kādā kopīgā mītiņā. Jālūdz katram savā sirdī, lai mums ir skaidras, atvērtas acis, lai nestaigājam kā tādā miglā, apstulbumā. Lai varam atšķirt, kas ir patiesi godīgi, kuriem varam uzticēties. Ja cilvēks sevi koncentrē un attīra lūgšanā, viņš skaidrāk jūt un skaidrāk redz, jūt, kam var ticēt, redz, kur ir patiesība un kur ir meli. 

Par ceļamaizi

Ko šodien mums vajadzētu pasmelties no tās sajūtas, kas bija pirms neatkarības atgūšanas... Atceros 1988., 1989. gadā nepārtraukti koncertēju, braukāju pa visu Latviju. Bija sarkanbaltsarkanie karogi, un tās bija kā mazas revolūcijas. Un kādas cilvēkiem bija acis! Acīs virmoja dvēseles, cilvēki bija skaisti un zināja, uz ko iet. Tagad pie rīcības jābūt šai sajūtai, nevajag atcerēties to milzīgo patosa sajūtu, kad mēs jau gavilējām, bet gan to, kas bija pirms sprādziena... Atcerēties to gatavību, to skaidrību, kas bija cilvēkos.

 Ievas Akurateres personiskā arhīva foto