Stāstot par abiem jauniestudējumiem, Valdis Lūriņš ik pa brīdim velk paralēles ar šī brīža norisēm uz citas – politiskās skatuves.

Kad elpa aizraujas

Pēc Vizmas Belšēvicas triloģijas "Bille" motīviem veidotā izrāde jau izraisījusi lielu interesi skatītājos. "Tas bija ļoti patīkams mirklis, jo režisoram ne visai bieži nākas saskarties ar tādiem darbiem, kad pēkšņi elpa aizraujas no visa, kas tajā ir iekšā," stāsta Valdis Lūriņš. Viņš atceras, ka pēdējoreiz ar šādu dziļumu saskāries, iestudējot izrādi par Kaupēnu, bet ar tik emocionāli atspoguļotu pēdējo latviešu vēstures posmu kā "Billē" vēl neesot nācies sastapties.

Savukārt Ventas Vīgantes lugai "Palmas zaļo vienmēr", uz kuras pamata iestudēta izrāde teātrī "Skatuve", Valdis Lūriņš pievērsies, interesējoties par kara ietekmi uz sabiedrību. "Lugas darbība notiek "Hruščova atkušņa" laikā, kad jaunas vēsmas ienāca ne vien sabiedrībā, bet arī skolā. Runa ir gan par autoritārismu, gan par demokrātismu kā attiecībā uz mācību vielas pasniegšanu, tā uz cilvēkiem," režisors īsi ieskicē lugas sižetu un piemin interesantu faktu: viņam zināmi divi bijušie Silavas vidusskolas skolēni, kurus pedagoģe un dramaturģe Venta Vīgante izmantojusi lugas varoņu prototipiem. Viena no viņiem – Andra Feldmaņa –stāstījums izmantots arī iestudējumā.

Pietrūkst garīgās attīstības programmas

"Skolas tematika bijusi aktuāla vienmēr," uzskata Valdis Lūriņš. "Un ikreiz, kad valsts nonāk kaut kādās grūtībās, ir risināti arī garīgie jautājumi. Viena lieta ir pilnīgi skaidra: jo vairāk kādā profesijā strādā profesionāli cilvēki, jo vairāk šī profesija attīstās. Talantīga skolotāju loma mūsu nākotnē ir pilnīgi nenoliedzama. Man liekas, ka cilvēka garīgas attīstības programma, kas aptvertu visus etapus no 1. klases līdz pat mācību procesa beigšanai, Latvijā tomēr nav sastādīta."

Režisors atzīst, ka izrāde tapusi, pateicoties jauniešiem, Annas Eižvertiņas studijkursa beidzējiem, kuri vēlējušies kaut ko turpināt teātra jomā. Strādāt ar viņiem ir vēl jo interesantāk tāpēc, ka par lugā atveidoto laiku – īsi pirms un pēc 1956. gada jaunajai paaudzei ir diezgan neskaidrs priekšstats. "Grūti pateikt, kāds būs galarezultāts. Mēģinām apgūt vismaz minimālu brīvības sajūtu ekstremālos apstākļos. Tas ir svarīgi jebkurā mākslā, īpaši kolektīvajā: jo cilvēciski brīvākas ir visas instrumentu grupas, jo tuvāk ideālam iespējams atskaņot skaņdarbu," skaidro režisors, kuram allaž esot paticis vērot koristu sejas dziesmu svētkos un koncertos. Bieži liekoties, ka ne visi pilnībā ir pieslēgušies tam, ko dara, un tad ir jādomā: bet kā skanētu, ja visi pieslēgtos saturam, ko izdzied? Tas būtu skaisti, satricinoši. Un te iespējams vilkt paralēles arī ar sabiedrībā notiekošo...

Par mākslinieka atbildību laikā, kad skatītājs atkal meklē garīgo spēku teātrī, Valdis Lūriņš saka: "Jebkuras mākslas uzdevums ir vecā lietā ieviest vismaz kaut kādu jaunu interpretāciju. Otrs laikmetīgās mākslas priekšnoteikums ir uzminēt skatītāja pieprasījumu, pirms viņš šo vēlmi ir izteicis. Bet ir labi, ka cilvēki meklē šo garīgo telpu, nav pat svarīgi konkrēti teātri vai koncertorganizācijas, svarīgs ir pats process. Jo vienubrīd visās telpās meklējām tikai materiālo, vai mēs to atzinām vai nē..."

Izvēle par labu savai klātbūtnei

Par cilvēkiem, kuri izvēlas nopirkt biļeti un aizbraukt no Latvijas, tā izvairoties no šī brīža grūtībām, režisors saka: šie cilvēki Latvijai lielā mērā pazudīs, asimilēsies citur. "Ir jāmeklē tie iemesli, kāpēc tik daudz cilvēku ir aizbraukuši. No vienas puses, milzīga malā stāvēšana, gaidot, kad kāds kaut ko izdarīs tavā vietā. No otras puses, zināma pašnenovērtēšanās, jo tautai nav tādas apziņas, ka viņai pieder vara. Un tas atkal ir brīvības jautājums: jebkurš cilvēks ir tiesīgs paust savu viedokli un atrast savējos. Tas nenozīmē, ka būtu jāizdara izvēle starp partijām, jāizdara sava izvēle par labu klātbūtnei šajā laikā."