Tie, kam dzīvē nācies sastapties ar profesoru Ari Lāci, zina: viņš ir cilvēks ar viedokli un pārliecību. Un dakterim, kurš savos ilgajos darba gados uzdāvinājis dzīvi simtiem cilvēkbērnu, sāp gan pašreizējā situācija Latvijas medicīnā, gan politikā. Mūsu saruna ātri vien kļūst par emocionālu monologu. Profesors ir radis sacīt to, ko domā. Bet pats galvenais – Aris Lācis ir cilvēks, kurš rīkojas. Ja kāds profesoram saka: "Nedari to, tāpat nekad nesanāks!", viņš darbam ķeras klāt vēl enerģiskāk.

Akcenti jāliek profesionāļiem

Aris Lācis: – Esmu stingri pārliecināts, ka Rīgas domē vajadzētu tikt pārstāvētiem profesionāļiem. Neviens cits, ņemot vērā arī finansiālo stāvokli, nevar tik pareizi atšifrēt, akcentēt un aģitēt par finansējumu tādiem virzieniem, tādām pozīcijām, kuras ir vissvarīgākās. Jo nabadzība ir vispārēja. Ja mēs izdalīsim miljonu termometru, tas neatrisinās medicīnas problēmas, un domāju, tāpat tas ir arī visās citās nozarēs. 

Es redzu, ka Rīgas domes komiteju darbība un lēmumi stipri cieš no tā, ka tajās diskutē un apšauba lietas, par kurām, ieklausoties profesionāļos, ir pilnīgi skaidrs, kā jādara un kā ne. Tas ir raksturīgi mūsu valstij un izpaužas arī Saeimas un valdības darbā. Jo mums jau pa lielākajai daļai nav profesionālu politiķu, – politikā darbojas pieredzi uzkrājuši cilvēki, kuri diemžēl savās disciplīnās nav profesionāļi. Ja nākotnē politiskie spēki būs ar profesionālu politiski ekonomisku izglītību, – un to mēs gaidām no tiem, kas no jauna ienāk politikā, tad varēs par to nerunāt. Bet pašreiz ir svarīgi būt pārstāvētiem valsts pamata nozaru profesionāļiem.

Medicīnas vadībā trūkst konsekvences

Darbojos Sociālo lietu komitejā – vienīgajā, kas Rīgas domē ir saistīta ar veselības aizsardzību. Tiek uzskatīts, ka tai nav jāiejaucas veselības aprūpes finansēšanā, aparatūras iegādē, taču tajā pašā laikā domes paspārnē ir ātrā palīdzība. Rīgā dzīvo puse no Latvijas iedzīvotāju skaita, tad kāpēc ar veselības finansēšanu nevar nodarboties Rīgas domē? Saprotiet, nav konsekvences! 

Domāju, ka tāda vakcināciju finansēšana visas Latvijas mērogā būtu Veselības ministrijas pienākums, kurā dome varētu piepalīdzēt ar līdzmaksājumu. Bet tur, kur ir kāda šaura disciplīna, kas neatrod dzirdīgas ausis ministrijā, tur dome varētu parādīt savu nostāju un būtu tiesiska to darīt.

Atgriežoties pie tā paša jautājuma, ir jāapzinās, ka līdzekļi ir mazi. Un Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejā nevajadzētu runāt tikai par māmiņu un dzīvokļu pabalstiem u.c. To pienākumu sociālo jautājumu kārtošanā jau pilda arī ministrija! Kāpēc tas ir kopējs? Kāpēc šajā sfērā par rīdziniekiem rūpējas dome, bet citās lietās tā nevar iesaistīties, jo tas skaitās ārkārtīgi nepareizi? Piemēram, dažādu starptautisku medicīnas kongresu finansēšana iet tikai caur Rīgas domi, bet tas taču tiek darīts visas Latvijas labā. Tad kāpēc šī kongresu finansu puse nevarētu būt Veselības ministrijas pienākums?

Strādāt tā, lai kuģis iet uz priekšu

Visa cita starpā cīnos arī par to, lai, kamēr esmu domē, es varētu pacelt arī bērnu kardioloģiju. Šaura disciplīna, jā. Taču visbiežākais nāves iemesls bērniem agrīnā vecumā ir iedzimtas sirdskaites! Tātad ir svarīgi tās savlaicīgi diagnosticēt, savlaicīgi ārstēt. Zināšanas ir, bet to nevar darīt ar plikām rokām! Paldies domei, ka klīnikā tagad ir jauns mākslīgās asins aparāts! Jo es tā arī pateicu: jums nebūs cilvēku, kas staigās pa jaunuzceltajiem tiltiem, nebūs, kas lasa grāmatas bibliotēkā, ja necīnīsimies par to, lai jaunā paaudze būtu veselīgāka, lai viņu vecākiem nebūtu jāsēž uz biļeteniem. Un kāpēc lai Rīgas pašvaldība nepalīdzētu iegādāties šādu nepieciešamu aparatūru? Bērni ar sirdskaitēm nāk uz vienīgo bērnu slimnīcu valstī, kas atrodas Rīgā... Kā to var nesaprast?

Kamēr esmu deputāts, dome ir "atvēzējusies" palīdzībai bērnu slimnīcai nepilna miljona apmērā. Tagad mums ir dažādas novērošanas iekārtas operācijas laikā, ir angeogrāfijas iekārta, un ārzemnieki atzinīgi novērtē mūsu operāciju zāles ekipējumu. Agrāk bija vienīgi dāvinājumi. Bet, kad savulaik "Daugavas vanagi" mūs atbalstīja, Veselības ministrija viņiem pat paldies nepateica! Es nesaku, ka vajadzētu visu medicīnu kūrēt, bet domē vajadzētu sēdēt pietiekami prātīgam cilvēkam, kas pateiktu, ko tieši vajag. Katrs jau plēš to deķi uz savu pusi, bet ir tādas lietas, bez kurām nevar iztikt, un tur vajadzētu paļauties uz godaprātu. Tēviju var glābt tikai veseli, zinoši, godprātīgi cilvēki. 

Esmu racionāls cilvēks, ja tāds nebūtu, tad nebūtu izdevies viss, ko esmu izdarījis, radot specialitāti, izglītojot speciālistus, panākot rezultātus, no kuriem nav jākaunas. Kopsummā tas kuģis tomēr lēnām uz priekšu. 

Vai esam nācija bez nākotnes? 

Ļoti daudz tādu sasāpējušu lietu ir, bet es tomēr saskatu zināmu vērtību savam darbam domē. Pats nemaz necīnījos, lai nonāktu pašvaldībā, bet izrādījās, tomēr biju ticis iekšā. Sākumā domāju: mīļais dievs, ko es te darīšu? Bet pēc tam sapratu: te ir nepareizi akcenti, nepareiza pieeja. Ir netaisni pārstāvēta bērnu aizstāvība domes līmenī. 

Par vispārējo politiku runājot, ļoti slidens ir jautājums, par kuru neviens no valdības negrib ielaisties diskusijās, kāpēc mums no nacionālā ienākuma procentuāli mazāk līdzekļu tiek novirzīts veselības nozarei. Nu nebūs nekas ar tik mazu veselības budžetu! Taisot ciet, samazinot, neko neatrisinās, kamēr nebūs normāla plūsma un kontrole naudai! Te varētu arī par tām pašām padomēm runāt. Viena lieta – cik godprātīgi tās strādā, bet otra – tā ir iespēja domei sekot, pārbaudīt notiekošo. 

Bet kas tur ko brīnīties, ka politiķi zaudē tautas uzticību? Ko var domāt, kad veselība iet uz leju. Nav pareizi organizēts tas darbs ar veselības aizsardzību. Un arī daudzās citās sfērās. Kā var būt, ka pensionāri nevar iztikt? Domāju, ka cilvēks, kas neciena savus senčus, kas neinteresējas par savu ģimeni un bērnu audzināšanu, tas nav godprātīgs cilvēks. Un tāda nācija nevar izdzīvot.

Tik ar darbu!

Esmu daudzkārt savā dzīvē dzirdējis: nedari to, tāpat nekas nesanāks! Domāju – tātad tas ir taisni tas, kas jādara! Jo daudzi cilvēki negrib kaut ko pārveidot. Bet nekas nav panākams ar maigu runāšanu, ar žēlabām, – tik ar darbu! Un to nevar panākt, mājās sēžot. Ja nebūšu domē, centīšos citādā veidā atrast iespēju aktīvi cīnīties. Tas ir mans dzīves uzdevums. Es neplātos. Domāju, ka esmu nosedzis to ar darbiem.