Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents, Rīgas Doma mūzikas direktors un vokālās grupas Schola Cantorum Riga dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis ir pārliecināts: senā mūzika ir ne vien ļoti skaista un mākslinieciski augstvērtīga, bet var arī ļoti daudz sniegt 21. gadsimta cilvēkam. 

– Jūsu vadītā vokālā grupa festivālā izpildīs gregoriskos dziedājumus. Vai šie dziedājumi pieder pie Senās mūzikas festivāla tradīcijas?

Guntars Prānis: – Gregoriskie dziedājumi, šis senākais mūzikas slānis, viduslaiku mūzika, vienmēr ir bijuši festivāla sastāvdaļa, un mūsu ansamblis regulāri piedalās festivālos. Uzskatu, ka tā ir ne tikai arhaiska, sena un eksotiska, bet arī ļoti skaista, mākslinieciski augstvērtīga mūzika, kas daudziem klausītājiem var atvērt pilnīgi jaunus apvāršņus un ļaut paskatīties uz mūzikas pirmssākumiem.

Iespēja apstāties un sakārtot sevi

– Viduslaiku dziedājumiem, agrīnajai daudzbalsībai ir raksturīgi miers un sakārtotība. Harmonija viduslaiku izpratnē – sakārtota cilvēku dvēsele – atspoguļoja to pārcilvēcīgo lietu kārtību, kāda vispār šajā pasaulē pastāv, un tieši šis aspekts ir bijis nozīmīgs cilvēkiem visos laikos, šodien varbūt vēl vairāk nekā jebkad. Ārējās lietas un norises cilvēkus dzen stresā, un senā mūzika ir viena iespēja apstāties un sakārtot sevi, iet uz garīgu attīrīšanos.

Apstāšanās, miers nāk senajai mūzikai līdzi. Ar to es nedomāju, ka senā mūzika būtu vienmuļa un vienveidīga, tā nav tikai un vienīgi lēna un mierīga, distancēta no emocijām, kā varbūt varētu likties pirmajā brīdī. Senajā mūzikā ir ļoti daudz emociju un krāsainas pieejas dzīvei.

Piemēram, repertuārā, ko mēs dziedam ar psalmu tekstiem no Vecās derības, ir ietverta pilnasinīga emociju pasaule – gan bēdas, gan dusmas, gan prieks un satraukums. Protams, senā mūzika pati par sevi var būt ļoti atšķirīga.

Ļauties muzikālam piedzīvojumam

– Vai senā mūzika neprasa no klausītāja mūzikas pamatu zināšanas, lai labāk to izprastu?

– Ar to ir tiešām interesanti, jo seno mūziku var tvert dažādos līmeņos.
Viens līmenis ir tad, ja cilvēks daudz zina par šo mūziku, ir lasījis, mācījies klausīties. Jo senā mūzika ir kā valoda – ja to saprot, var daudz dziļāk ieiet un saprast, ko tā saka. Bet ir arī cits līmenis: šī mūzika šodien daudziem cilvēkiem ir tik atšķirīga, tik tāla no masu kultūras, ka to var tvert kā kaut ko eksotisku, vienkārši ļaujoties kā piedzīvojumiem.

Koncertos es bieži aicinu klausītājus doties ceļojumā laikā, tūkstoš gadu senā pagātnē. Viss, kas nepieciešams, – jāatver ausis un jādodas līdzi. Un tas var uzrunāt arī cilvēkus, kuriem nav nekādas priekšzināšanu. Ja tam pievienojas arī vizuālais piedzīvojums kā senās mūzikas festivālā paredzētajā nakts koncertā, sveču gaisma un izgaismotas velves vairāk ļauj nojaust, kas iešifrēts šajās senatnīgajās notīs. 

Pētnieciskais darbs aizrauj

– Kā cilvēki mūsdienās tiek pie senās mūzikas notīm, kur tās ir saglabājušās?

– Senās mūzikas atskaņošana šodien ir izvērtusies plašumā un dziļumā, un tas ir saistīts arī ar pētniecību.

Ja kādreiz varēja atļauties vienkārši kaut kā padziedāt vai spēlēt seno mūziku, tad šodien "smalkais tonis" prasa dziedāt vai spēlēt no tā laika notīm, no faksimilizdevumiem. Pirms piecdesmit gadiem bija normāli, ka redaktors šīs mūzikas notis pierakstīja pieclīniju sistēmā, bet šodien tas skaitās pat ļoti nevēlami, jo, pārvēršot šo skaņu bildi šodienas notīs, daudz kas iet zudumā no niansēm, smalkuma, kas saistītas ar tiem laikiem.

Šodien aizvien nozīmīgāk ir izprast kontekstu, stilu, izteiksmes līdzekļus, kas tiek izmantoti senajā mūzikā un ļoti bieži ir ļoti atšķirīgi no šodien izmantotajiem. Jo vairāk tam tuvojies, jo vairāk šī mūzika atveras.

Es pats vienmēr ar interesi pētu senos manuskriptus. Nupat esmu pētījis vairāk 14. gadsimta senāko Rīgas mūziku. Ja var pataustīt pergamentu un dziedāt vai spēlēt pēc tām pašām notīm, ko pierakstījis komponists, tā ir tāda fantastiska sajūta, kas ļauj justies vienotam ar to emocionālo būtni, kas pirms daudziem simtiem gadu ir atskaņojis to pašu mūziku. Tā ir pilnīgi cita dimensija.

Protams, ka šodien līdz ar digitalizāciju nav jāceļo uz tālām bibliotēkām, kas bieži vien ir laika un finansu ziņā ietilpīgs pasākums, un ļoti liela daļa šo seno nošu manuskriptu ir vai nu izdoti, vai pieejami internetā.

Ne tikai garīdznieku mūzika

– Daudzi cilvēki saista seno mūziku ar baznīcu.

– Ja apskatām Vakareiropas kultūras vēsturi, tad, protams, pirmajā gadu tūkstotī klosteri bija kultūras nesēji gan mākslā, gan kultūrā, gan arhitektūrā.

Tas repertuārs, ko mēs dziedam, protams, arī ir radies klosterī, kur bija nepieciešams regulārs lūgšanu ritms, tāpēc radās šie skaistie dziedājumi.
Jāsaka gan, ka ne visi bija garīdznieki. Solisti tika īpaši atlasīti, un to sauca par schola cantorum – dziedātāju skolu, un tur tad viņi slīpēja šos savus talantus. Un viņu uzdevums bija dievkalpojumos to pēc iespējas izteiksmīgi atskaņot. Neapšaubāmi, ikvienam interpretam, kas ar šo mūziku nodarbojas, ir pašam jāatbild uz daudziem jautājumiem, kas saistās ar garīgo dzīvi. Būtu grūti dziedāt šādu repertuāru, neesot nekādām attiecībām ar šiem tekstiem, šo te pieredzi, protams, tā ir svarīga.

Mums, dziedātājiem, bieži ir jāpārrunā par šiem tekstiem: kas ar to domāts un ko mēs ar to gribam teikt, un tas arī ir ļoti interesants process. Būtībā ikvienam interpretam, kas kādu tekstu pasniedz, jāspēj identificēties ar šo vēsti, citādi viņa sniegums paliks līdz galam nepiepildīts.

– Cik ilgi pats personiski nodarbojaties ar seno mūziku?

– Interese radās jau studiju gados, un tagad man ir pašam iespēja nodot studentiem tālāk šīs lietas. Kaut kādā mērā jūtos kā misionārs. Man pašam tas liekas tik skaisti, tik nozīmīgi, ka varu arī citiem šo skaistumu atklāt un parādīt saistībā ar praktisko muzicēšanu. 

Senajai mūzikai ir arī tāda interesanta lieta: protams, tu vari to tvert kā zinātnieks vai pragmatiski, bet, kolīdz nāk šis piedzīvojuma moments klāt, tas paņem cilvēku savā varā. 

Dzīve kā svētceļojums 

– Kāda ir ievirze šī gada programmai?

– Koncerta apakšvirsraksts ir "Svētceļojums". Katram cilvēkam viņa dzīve ir zināmā mērā svētceļojums, un mēs ar šo mūziku to mēģinām iezīmēt.

– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri šogad netiek uz senās mūzikas festivālu? Kad un kur vēl viņam būs iespēja dzirdēt šo skaisto seno mūziku?

– Mums ir regulāri koncerti gan Rīgā, gan citviet Latvijā. Nesen bijām ar koncertu Cēsīs. Savukārt no 2. līdz 6. augustam Saldū notiks Gregorikas dienas. Cilvēki, kurus tas interesē, šajās dienās var ielūkoties Saldus sv. Jāņa baznīcā, kur četras reizes dienā tiks dziedāti gregoriskie dziedājumi kā lūgšanas. Var nākt, klausīties lekcijas, piedalīties dziedāšanas vingrinājumos. Informāciju var atrast arī internetā. Visi mīļi aicināti!